Maizes vēsture

Ar maizi cilvēki mielojušies jau krietnā senatnē – pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Sākotnēji gan ēsti nepārstrādāti graudi, no kuriem vēlāk, saberžot un pievienojot ūdeni, ieguva ko līdzīgu pastai. Kad cilvēki iemanījās no šīs pastas izveidot plāceņus un apcept tos, radusies pirmā „īstā” maize. Vēl gan vajadzēja daudzus gadus, pirms to sāka gatavot no raudzētas mīklas.

Latvijā maize, kas bieži ar lielu mīļumu saukta par „maizīti”, vienmēr turēta godā un izpelnījusies lielu cieņu. No rudziem un miežiem (vēlāk arī kviešiem) ceptā maize skarbajā klimatā dzīvojošajam latvietim devusi spēku ikdienas darbiem un padarījusi maltīti pamatīgāku. Garda, labi izcepta maize bijusi katras saimnieces lepnums un celta galdā gan ikdienā, gan svētkos, pavadot latvieti visā dzīves ceļā – no dzimšanas līdz pašai mūža nogalei.

Par maizes īpašo vietu latvieša dzīvē stāsta tai par godu sacerētās dziesmas, arī dainās maize kopā ar citām tautas pamatvērtībām – sauli, darbu, zemi – bagātīgi cildināta. Godbijīga attieksme jaušama arī sakāmvārdos un ticējumos. Katrs latvietis zinājis, ka tam, kurš maizi zemē met, drīz tās var pietrūkt. Arī pati ēšana saistīta ar noteiktām tradīcijām – maizi ēdot, neviens nedrīkstējis no istabas ārā iet, lai neatstātu māju bez svētības.

Sentēvu maizes cepšanas ieražas saglabājās gandrīz nemainīgas ilgu laiku – līdz pat pagājušā gadsimta 20. gadiem, kad Latvijā cita pēc citas durvis sāka vērt daudzas jo daudzas ceptuves. Karš gan ieviesa savas korekcijas, taču 80. gados maizes gatavošanas kultūra no jauna uzplauka. Arī šodien, kad maiznieku darbā ir ienākušas modernas tehnoloģijas un pati gatavošana kļuvusi krietni vienkāršāka, senās tradīcijas un cepšanas noslēpumi tiek turēti godā un likti lietā. Tieši tie dažādās ceptuvēs tapušos klaipiņus padara citu no cita atšķirīgus un īpašus.